Pēc ateistu domām "nereliģijas periods bija visilgstošākais cilvēces vēsturē" (Ateistiskā audzināšana, 29.lpp., Rīga, 1978.g.). Tātad, ja jau cilvēki esot ilgu laiku iztikuši bez reliģijas, tad arī turpmāk iztikšot bez tās. Ticība pārdabiskajam neesot nedz raksturīga, nedz nepieciešama cilvēkam.

Īstenībā ateisti cilvēces vēsturei tīšuprāt pieskaita arī pērtiķu vēsturi, lai parādītu, ka, lūk, cilvēce ilgu laiku dzīvojusi bez reliģijas. "Nereliģijas periods" attiecas tikai uz pērtiķu dzīvi. Un tā ir tiesa, ka pie dzīvniekiem jeb pērtiķiem nav novērota reliģiozitāte. Bet, runājot par cilvēku īstā vārda nozīmē, droši var teikt, ka reliģija ir tikpat veca, cik veca ir cilvēce. To apliecina vēsture, jo "neapšaubāmas reliģisko ticējumu rašanās pazīmes pētnieki atzīmē tikai ar pāreju uz ģints iekārtu un ar kromaņoniešu parādīšanos, kurus jau pilnīgi pamatoti var saukt par homo sapiens, t.i., par saprāta cilvēku" (Zinātniskais ateisms, 29.lpp.). Līdz ar to atkrīt apgalvojums, it kā cilvēce ilgu laiku būtu dzīvojusi bez reliģijas.

Secinājumi:

1) Ticība pārdabiskajam ir viena no būtiskākajām iezīmēm, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka. Ticība ir raksturīga cilvēka un liek viņam apzināties savu augstāko stāvokli un mērķi.

2) Tas, ka reliģija sastopama visos cilvēces vēstures posmos, norāda, ka cilvēki ir nepārtraukti meklējuši Dievu. Tātad pretēji ateistu apgalvojumiem cilvēce nav varēji iztikt bez reliģijas.