Šis raksts piedāvās redzējumu par vienu no lielākajām mistērijām
ikviena mirstīgā vīrieša dzīvē - kā panākt kaut cik pieņamemu
ieinteresētību no sieviešu puses par vīrieti. Lai vīrietim vairs nav
jākrāmējas ar nebeidzamiem uzmanības apliecinājumiem un citiem
sviestiem, no kā var pamatīgi nogurt pirms ir redzami kaut kādi reāli
augļi no tā visa. Ieskats par to, ka ikvienam normālam vīrietim pieder
normāla ieinteresētība no sieviešu puses, nav balstīts ne uz kādu
realitāti un nav debatējams, tas var būt tikai par ieroci to rokās, kas
grib paņirgāties par cilvēkiem, kuri domā reālās kategorijās. Šis raksts piedāvās redzējumu par vienu no lielākajām mistērijām
ikviena mirstīgā vīrieša dzīvē - kā panākt kaut cik pieņamemu
ieinteresētību no sieviešu puses par vīrieti. Lai vīrietim vairs nav
jākrāmējas ar nebeidzamiem uzmanības apliecinājumiem un citiem
sviestiem, no kā var pamatīgi nogurt pirms ir redzami kaut kādi reāli
augļi no tā visa. Ieskats par to, ka ikvienam normālam vīrietim pieder
normāla ieinteresētība no sieviešu puses, nav balstīts ne uz kādu
realitāti un nav debatējams, tas var būt tikai par ieroci to rokās, kas
grib paņirgāties par cilvēkiem, kuri domā reālās kategorijās.
Šis raksts arī piedāvās atbildi tām sievietēm, kuras ir patiesā izbrīnā
par to, kāpēc tik daudzi vīrieši uzskata, ka „viņas visas ir pērkamas.
Jautājums ir tikai par cenu.”
Patiesībā atbildes uz šiem pārdomu vērtajiem jautājumiem ir pavisam
vienkāršas. Taču, lai tās saprastu, ir jābūt skaidrībai vismaz par
divām lietām, kuras sākumā var likties nesaistītas ar sievietēm nekādi,
bet patiesībā tās ir ļoti saistītas: pirmkārt – ja dabā atrodas kāda
būtne vai priekšmets, kuram nav iespējams piekļūt ar zinātnē atzītām
vai vēl tikai nākotnē atzīstamām (atklājamām) metodēm, tad šī
priekšmeta eksistence ir apšaubāma. Otrkārt – ja tu ieej veikalā, tad
preces maksā naudu, un nekas lētāk nemaksā tikai tāpēc vien, ka tu tās
ļoti gribi. Pat ja tu mirsti badā, pārdevēju tas neinteresē, pārdevēju
interesē tas, vai tu esi gatavs norēķināties par to, ko gribi pirkt,
vai nē.
Mēs visi zinām, ka sabiedrībā ir daudz skaistu sieviešu un ja mums ir
kaut cik pazīstama kaut vai viena šāda sieviete, tad mums ir jābūt tam
zināmam, cik ļoti viņām pievērš uzmanību vīrieši. Gan ar oriģinālu, gan
muļķīgu pieeju, ar interesantiem vai garlaicīgiem piedāvājumiem, tas
nav svarīgi. Šim brīdim pietiek tikai konstatēt acīmredzamo – ka
skaistām sievietēm pievērš uzmanību daudz vīriešu. Ir jābūt aklam, lai
to neredzētu. Šis fakts jārauga tādā kontekstā, ka ir diezgan
acīmredzami, ka sieviešu un vīriešu proporcija sabiedrībā ir vismaz
1:1, drīzāk vairāk ir sieviešu, nekā vīriešu. Kādēļ ir vērts uzdot
jautājumu – Ja vīriešu un sieviešu skaits ir apmēram vienāds, tad kā
tas nāk, ka kāda viena sieviete saņem daudz (un es domāju – pa īstam
daudz) vairāk, kā vienu piedāvājumu vai uzmanības apliecinājumu pret
tiem piedāvājumiem, ko ir izteikusi viņa pati? Par ko tas liecina, ja
uz katru komplimentu, ko viņa ir izteikusi kādam vīrietim, viņa pa to
laiku pretim jau ir saņēmusi desmit (vai simts)? (simts un daudzi simti
ir reāls cipars). Tur nav jābūt ģēnijam, lai redzētu, par ko tas
liecina. Tas liecina par to, ka pieprasījums pēc sievietes no vīriešu
puses ir augstāks, nekā sieviešu pieprasījums pēc vīriešiem. Bet ja jau
sieviešu pēc skaita ir pat vairāk, nekā vīriešu, tad kā tas nāk, kā tas
ir iespējams ka sievietes ir vairāk pieprasītas, nevis pieprasījums ir
apmēram līdzsvarā? Tas taču ir pretrunā ar to, kā tam vajadzētu būt,
vai ne?
Varbūt, ka pie šīs situācijas ir vainojami ideālais vīrietis un ideālā
sieviete, kurus pat visas ilūzijas par dzīvi aizmirsušie kaut kur dziļi
sevī tomēr nebeidz vēlēties satikt. Atšķirība starp ideālo vīrieti un
ideālo sievieti ir tāda, ka ideālais vīrietis vienkārši neeksistē, bet
ideālā sieviete ir radījusi aplamu priekšstatu par savu eksistenci.
Ideālais vīrietis neeksistē tāpēc, ka neviens tādu (izņemot seklus
donžuānus, kurus pat skolniece var atkost) netēlo, bet ideālā sieviete
ir radījusi aplamu priekšstatu par savu eksistenci, jo ja sieviete
izskatās ideāli, tad potenciāli viņai piemīt viss, kas vien varētu būt
vajadzīgs ideālajai sievietei. Vīriešu prāt, ja sieviete izskatās
ideāli, tad gan jau kaut dažas no viņām arī ir ar visām pārējām
īpašībā
Mēs varam redzēt to, ka pieprasījums pēc sievietēm ir augstāks nekā pēc
vīriešiem visur – sākot no ielām, beidzot ar guļamistabām un šī
acīmredzamā patiesība nav jāpierāda un tā nav debatējama tāpat kā nav
debatējams tas, vai zeme ir lodveida.
Sieviešu, pēc kurām ir pieprasījums, priviliģēto stāvokli sabiedrībā
izraisa divi faktori: skaisto sieviešu mazais skaitlis (attiecībā pret
pārējām sievietēm, nevis attiecībā pret to ciparu, cik skaistu ir
vīriešu, kuru, iespējams, ir vēl mazāk) un – galvenais - visu to
sieviešu ne-eksistence, ar kurām nav iespējams nonākt nekādā kontaktā
ar pagaidām zināmajiem (atklātajiem) līdzekļiem un kuras rada aplamu
priekšstatu par savu eksistenci. Tā ir pirmā no lietām, kuru būtu
svarīgi saprast: ja dabā atrodas kāda būtne vai priekšmets, kuram nav
iespējams piekļūt ar zinātnē atzītām vai vēl tikai nākotnē atzīstamām
(atklājamām) metodēm, tad ar to nav iespējams nonākt kontaktā. Un ja
sieviete gaida princi baltā zirgā, tad viņa viņu gaidīs tik ilgi, kamēr
viņa mainīs savu priekšstatu sistēmu. Bet kamēr tas nav noticis, tikmēr
diez vai ir kā iespējams viņai piekļūt un paļauties kā uz tādu, ar kuru
vīrietim ir iespējams atrast saskanīgas intereses, un kas nevienu
neinteresē, ja viņa ir nepievilcīga, bet kas ir traģēdija, ja viņa ir
skaista un vīrietis viņai pieķeras. Taču, ja viņai nav iespējams
piekļūt, jo viņa neeksistē, tas nozīmē, ka to sieviešu, kuras eksistē,
ir mazāk. Skatoties visu šādā gaismā, kļūst izskaidrojams kā tas ir
iespējams, ka viena sieviete var saņemt simts uzmanības apliecinājumus
uz katru nevienu, ko ir izteikusi viņa. Pat vairāk – situācija ir
loģiska – ja sievietes neeksistē, tad konkurence pēc tām, kuras
eksistē, ir tieši tāda, kāda tā ir patlaban un būtu dīvaini, ja tā tāda
nebūtu. Ja mēs redzam pasauli šajā gaismā, viss pēkšņi sāk iegūt
likumsakarīgu izskatu un tur vairs nav vietas kaut kādām mistērijām vai
mītiem par kaut ko svētu tājās attiecībās, kur visam ir jābūt tieši tā
un ne savādāk un kur visam ir jābūt svēti un pareizi. Tad mēs redzam,
ka šajā pieprasījuma – piedāvājuma disbalansā nav nekādas mistērijas –
tā visa ir cēloņsakarība. To jesķ ja sieviešu ir mazāk nekā vīriešu,
tad tas nemaz nevar būt citādi, ka katra sieviete saņem vairākus
uzmanības apliecinājumus uz katru nevienu, ko izsaka viņa pati. Šo
uzmanības apliecinājumu īpatsvaru kāds ir no vīriešu puses var
objektīvi pieņemt par indikatoru – cik ir vīriešu uz vienu sievieti.
Izmēģiniet katrs jūs pats, un jūs redzēsiet, izmēģiniet paši. Ielieciet
sludinājumu internetā. Zinātniski pētnieciskos nolūkos es biju ielicis
sludinājumu „sieviete meklē vīrieti seksam” un es saņēmu 500 atbildes.
Es nesaņēmu vairāk tāpēc, ka pastkastītei izbeidzās vieta. Tā kā
pieņēmums, ka viens vīrietis spēj būt attiecībās vienlaikus ar 500
sievietēm ir pretrunā ar veselo saprātu, nedz arī būtu citi apsvērumi,
kuri šo novērojumu spētu racionāli izskaidrot glaimojošā gaismā, mums
ir jāsecina, ka vīriešu un sieviešu 1:1 proporcijas esamība sabiedrībā
ir tīrākā ilūzija.
Tad ir jāsecina un jāsaskaņo šie apsvērumi ar acīmredzamo - vīrieši ir
tie, kas konkurē, sieviete izvēlas. Tie ir loģiski apsvērumi un tur nav
debatējams nekas par to no sērijas „bet man VIENREIZ bija situācija,
kurā piedzīvoju pretējo”.
Un ja jau sieviete izvēlas, ja par viņu ir konkurence, tad ir vietā to
salīdzināt ar preci, pēc kuras pieprasījums ir lielāks, nekā
piedāvājums. Salīdzināsim to ar maiznieku, kurš cep maizes tādos
laikos, kad maizes nav tik daudz, cik gribētu ēst visi. Piemēram,
maiznieks cep maizi bada gados. Tas ir vienkāršs salīdzinājums un tur
viss darbojas tāpat, kā tas darbojas ar sievietēm - tāpat kā maizniekam
bada apstākļos nav jādomā par to, kā uzlabot maizes kvalitāti, jo visi
to tāpat pirks, tāpat skaistai sievietei nav jādomā kā sevi uzlabot, jo
pēc viņas būs pieprasījums tā vai citādi. Tāpat kā maiznieks maizei var
uzlikt tādu cenu, kādu vien var atļauties maksāt cilvēki un kam var
nebūt sakara ar maizes reālo vērtību, tāpat sieviete var par sevi
prasīt tik, cik par viņu ir gatavi maksāt vīrieši, un kam var nebūt
sakara ar viņas reālo vērtību. Bet te uzreiz jāsaka, ka maksu maiznieks
pieņem naudā, bet ar maksu attiecībā uz sievietēm nevar saprast tikai
naudu. Maksa ir tas, kas sievietei liekas vērtīgs. Tās var būt
atšķirīgas kvalitātes, ko sieviete vīrietī grib redzēt. Tā var būt
nauda, bet tas var būt arī jebkas cits. Patiesībā tās variācijas var
būt ļoti daudz. Un ja tu gribi ieinteresēt viņas visas, tev jāmāk
žonglēt ar dažādiem priekšmetiem vienlaikus, kuru vidū ir jābūt
cepamajai pannai, ģitārai un datora klaviatūrai.
Un tur nav nekādas morāles. Tie ir bezkaislīgi apsvērumi, kā tas viss
darbojas. Un šo apsvērumu dēļ tikpat bezkaislīgi ir arī jasaka, ka
idejas par „sievieti – dievieti” „esmu tāda, uz kuru atskatās” un tml.
tituli no sērijas „izredzētā” ir nekas cits kā klajš blefs, uz
realitāti nepamatoti vērtējumi, pilnīgi meli. Vienīgā realitāte uz kuru
šie vērtējumi pamatojas ir tāda ka bada apstākļos maiznieks var
uzrakstīt uz sava kukulīša ko viņš grib un neviens i neiebildīs. Un to
zin visas tās sievietes, kurām nav paveicies piedzimt tik skaistām, lai
nonāktu „veikalu” labākajos plauktos. Bet ja sieviete nonāk labākajos
plauktos, tad jāatceras ir tas, ka ja tu ieej veikalā, tad preces maksā
naudu, un nekas lētāk nemaksā tikai tāpēc vien, ka tu tās ļoti gribi.
Tā ir otra lieta kas ir jāsaprot – ir pilnīgi bezjēdzīgi izrādīt vai
darīt zināmu kasierim savu izsalkumu. Viņa tev pārdosies tikai tad, ja
tu ar savām kvalitātēm būsi pietiekoši vērtīgs un atbilstošs tai cenai,
kuru, ņemot vērā tirgu, viņa sev būs uzstādījusi. Un ja tu to vari
samaksāt, tad tam pat nav nozīmes, vai tu gribi ēst vai nē.
Tas ko es gribu teikt ir tas, ka vīrietim vajadzētu vairāk padomāt par
to kā mazāk siekaloties, izteikt komplimentus vai kā citādi izrādīt
savu vājumu, jo tas nav tas, kā lietas darbojas, ar to neko izdevīgu
nevar panākt. Tā vietā būtu vērts vairāk padomāt par to kā pielikt klāt
savām vērtībām, lai būtu iespējams nopirkt reāli eksistējošās
sievietes. Protams, nonākot kontaktā ar ideāla izskata sievietēm, par
kurām mēs nezinām, vai viņas eksistē vai nē, mēs varam aizmirst par
šiem apsvērumiem. Tādā brīdī to saprast vīrietim var izrādīties tikpat
grūti, cik grūti saprast ir sievietēm - kas tas tāds - iniciatīva. Taču
ja ir kaut kas, ko mēs gribam mainīt savā dzīvē, tad mums jāmainās un
tikai tad dzīve mainīsies līdzi.
Mēs, vīrieši, saprotam, ka tirgus ir tirgus, un tur kur pieprasījums
pārsniedz piedāvājumu, tur prece maksā naudu. Mēs saprotam, ka
sievietes maksā naudu. Tas, ko mēs nesaprotam, ir tas, kā panākt
lielāku konkurenci šajā tirgū – kā ieplūdināt kaut daļu no pelēko
pelīšu – bremžu bezpersoniskās masas, normālu sieviešu vidū, lai viņas
atmet komplexus un kļūst par reālām sievietēm, kā rezultātā konkurence
vīriešu vidū samazinātos un sievietes maksātu lētāk. Un šeit tas nav
svarīgi debatēt - cik liela konkurence ir vai nav sieviešu vidū – kad
pieprasījums būs līdzsvarā, tad arī konkurence būs līdzsvarā.
Mēs redzam propagandas poti uz ikvienas ielas stūra, (mediji,
filmas, reklāmas) bet tas strādā kaut kā ļoti pamazām. Un nevajag
teikt, ka tā propaganda ir ļoti tālu no dzīves realitātes. Jā, varbūt
tā ir tālu no realitātes (sevišķi, piemēram, mūzikas klipi) bet
vairumam sieviešu par realitāti vispār nav nekādas nojausmas. Viņas
varētu iegūt kādu nojausmu nevis nākot ar uzstādījumiem par to, kas
viņām liekas, kādai tikai nebūtu jābūt dzīvei, kuru viņa vēlētos
dzīvot, bet reāli sākot dzīvot izmēģinot un redzot – kas reāli
darbojas, un kas nē. Bet mēs redzam, ka viņām ir pašām savi
priekšstati, pašām savi uzstādījumi par to, kas ir pareizs un kas ir
svēts, kuru dēļ viņas rada aplamu priekšstatu par savu eksistenci. Un
reti kurš vīrietis prot žonglēt ar cepamo pannu, ģitāru un datora
klaviatūru. Tas nav tā vērts. Daudz reālāk ir kaut vai mēģināt būt
gatavam nopirkt tās sievietes, kuras ir reālas. Un es zinu, ka reālas
varētu būt visas. Daba nav mūs apdalījusi, tā ir paredzējusi līdzsvaru
un katram savu mīļojamo balodīti. Kādēļ ja sabiedrībā bieži jādzird vai
jārunā par problēmām attiecībās, tad iemeslus nekādi nevar novelt uz
kaut kādiem apstākļiem vai citām muļķībām. Iemesli ir mūsu pašu vidū.
By Tovarisch Jānis Drande
es neticu, ka es pat izlasīju. :D
bet žetons Tev par rakstu, man pat nebija ko iebilst, pilnīga un absolūta taisnība :)):))
ā un par pelēko peļu sindroma iznīdēšanu - nu tas ir darbiņš vīriešiem, viņas tādas ir jo dzīvo vīriešu uzmanības deficītā, kad viņām tā tiks sniegta tad arī viņas ar savu pašnovērtējumu spēs piedalīties "lielisko" sieviešu tirgū un konkurences līmenis kritīsies ;)
arī taisnība, bet slinkums taisīt, atvainojos, "no sūda konfekti", priekš kāda cita....
Paldies par cepumu ;P