Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās
otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās,
vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam
dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru,
dzīvīgi attēlojot pasauli ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik
skaisti ir koki parkā iepretim slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas
dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja
cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas
piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus
viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku
un vēlāk pat stipri ienīst.
Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus
lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc
palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā pacients, kurš
savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa
logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no
palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie
loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņš
paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam
nodrebēt: logam pretī atradās…kaila ķieģeļu siena.
scaary (bat)
Tas saucās ne visi ir draugi, kas Tevi pamet nelaimē!
to4 specigi!