Es dzirdu soļus, tie ir aizvien tuvāki, bet viss ir tik melns un tumšs, es sāku skriet, jo saprotu, ka kāds man seko, likās, ka esmu jau tikusi prom, bet, tad es ar kāju kaut kur aizķēros un nokritu, es dzirdēju kā tiek kaut kas atvēzēts un iekliedzos... kāds mani purināja, beidzot es atvēru acis, tas bija viņš un viss ko pirmīt piedzīvoju bija murgs... atkal. Kopš esmu šeit ieradusies tā gandrīz ikkatru nakti vai nu sapņoju, vai murgoju. Notikušais tomēr neskatoties uz manu mierīgumu man zemapziņā ir iespiedies. Tāpat, kā reiz es redzēju vīrieti, kurš ir tikko kā nokritis no piektā stāva un viņš atsitās pret betona zemi, kājas burtiski krustā, bet viņš pats vēl ir pie samaņas un sāpēs vaid, bet neviens viņam nespēj palīdzēt. Tas skats man ir neapzināti iespiedies zemapziņā, pēc tam bija bail kāpt uz jumta palīdzēt tēvam, man ķermenis vienkārši sastinga.
Tika ieslēgta gaisma istabā, viņš atnesa ūdeni un es centos nomierināties, elpa joprojām bija strauja un vēl grūti attapties. Bet ir bijis arī trakāk... kad pēc murga pamostoties es pusstundu raudu un nevaru nomierināties, jo tas toreiz izskatījās pārāk reāli, pārāk sāpīgi, kāds mira, tuvs cilvēks, es to nevēlos piedzīvot. Tikai toreiz neviena nebija man blakus.
Es sapratu, ka gribu tagad tikt atpakaļ savā dzīvoklīti, es esmu apjukusi. Par visu, it kā atvēziena skaņa murgā ir bijis kā tāds klikšķis manā zemapziņā, tikai, jāsaprot klikšķis konkrētāk par ko? Es zinu, ka, ja palūgšu viņu, lai viņš mani aizved, viņš to izdarīs, bet es nevēlos viņu mocīt, tramdīt tagad. Varbūt kad viņš atkal iemigs es varētu apģērbties un izlavīties ārā, bet, tad durvis paliek neaizslēgtas, tas neder. Bet tiklīdz es tiku samīļota aizmirsu par visiem saviem untumiem un kā mazs bērns iemigu viņa rokās.

Noskanēja modinātājs un netīši telefonu triecu kaut kur ellē ratā. Mosties nevēlējos, man tāpat bija labi, bet, kas jādara tas jādara. Piecēlāmies, uztaisījām brokastis, saģērbāmies un devāmies uz Sporta centru.
Piebraucam pie ēkas, paņēmu savas somas un kāpu ārā, pie darba durvīm ieraudzīju Mareku mūs pētot, viņa skatiens likās aizdomīgs, nesaprotams. Izkāpusi no mašīnas biju domājusi pateikt vajadzīgās laipnības frāzes un tīties iekšā, gatavoties darbam, jāpaspēj programma sarakstīt. Bet viss nesanāca tā kā gribētos, pagātnes rēgs pienāca man klāt, samīļoja un noskūpstīja, es nezinu kāpēc, bet jutos neērti, neērti tāpēc, ka Mareks redz. Pavēru acis un ieraudzīju tajā brīdī, viņš savas uz krūtīm sakrustotās rokas nolaida sev gar sāniem atstutējās nost no ēkas sienas un devās iekšā, uz mani vairs nepaskatījies, neatskatījies. Tikmēr pagātnes rēgs manā priekša burtiski staroja. Tā nu es teicu, ka man jāsteidzas, atvadījāmies un devos steidzīgi uz kabinetu, nevēlējos nevienu satikt.
Es nevēlējos, lai diena tāda arī paliek, nezinot, kas īsti noticis, nesaprašanās sajūtā dzīvojot, tāpēc devos darboties un atkal atslēgt prātu, savā veidā pat izbēgt no dažādu un svarīgu jautājumu risināšanas, slēpjos dejā. Mazo bērnu smaidi un prieks acīs, es tiešām kūstu to redzot. Es tai brīdī nespēju noticēt, vai tiešām man kādreiz arī būs tāds vai pat varbūt vairāki tādi bumbulīši.
Tā pagāja viena diena, vēl viena diena, nu jau klāt nedēļas pēdējā darba diena un... no Mareka ne vēsts. Ja es arī viņu ieraugu, tad viņš novēršas un steidzīgi iet prom no manis, vai arī tajā brīdi, kad grasos pie viņa pieiet, kāds pienāk pie manis runāt par darbu. Viņš nevēlas ar mani vairs kontaktēties. Es nezinu, pagātnes rēgs ir ar mani, es nevēlos viņu laist vaļā, bet es vēlos arī Mareku...

Pārrados mājās pavēlu. Iesēdos matracī, sakrustoju kājas, rokas bezspēcīgi nolaidu gar sāniem un ar muguru atspiedos pret sienu. Vienkārši skatījos pretējā sienā, pēc brītiņa pacēlu galvu pret grieztiem, jo nespēju vairs izturēt skrienošās, krāsainās zvaigznītes, kas sāka rēgoties ap vienu punktu. Grieztos es neredzēju zvaigznītes, bet ievēroju kaut ko dīvainu. Tumšu pleķi, kurš turpinājās nedaudz arī stūrī starp sienām, it kā kaut kas būtu tecējis. To vēl tik trūka, augšējiem kaimiņiem šodien ūdens ir noplūdis. Vakar tas pleķis tur nebija, neviens man par to pat nav pateicis, vai atstājis zīmīti pie durvīm. Es nedusmojos, kaut kā uz to vēsi noraugos. Nebūs jau man par to jāatbild. Tāda sagurusi uzsvempos kājās, nedaudz nevīžīgā paskatā, bet man vienalga. Kāpu stāvu augstāk, lai aprunātos, pie reizes sapratīšu, kādas īdzīgas vai mīļas vecenītes man te apkārt dzīvo. Zvanu pie durvīm! Durvis atver nu tāda vecenīt es Jums teikšu. Izskatīgs, brūni iededzis, ar brūnām acīm (man ļoti patīk brūnas acis, vienalga vai tā ir sieviete vai vīrietis (smejos)), mati piķa melnumā, un šaize, kas par trenētu ķermeni. Kā es to zinu? Šī vecmāmiņa ir aizmirsusi uzvilkt kreklu, toties par šortiem baltiem, gan nav aizmirsis, man sāk pat likties, ka aizmirsis ir arī apakšveļu uzvilkt. Ja viņš pagrieztos varbūt varētu skaidrāk saprast... un šai vecmāmiņa ir noteikti ne vairāk par 26 gadi. Tā nav gan vecmāmiņa, tas ir vīrietis. Man šeit sāk patikt aizvien vairāk, paliek arī interesantāk (smīnu).
Smaidot sasveicinājies man jautāja, kas es īsti būtu tāda pie viņa apartamenta durvīm? Tā nu es savus intīmos jautājumus paturēju pie sevis un pastāstīju par notiekošo situāciju- maniem griestiem. Tā nu viņš visu noklausījies teicās, ka uziesim paskatīties un viņš atvainojās, ka nepaziņoja, jo viņam nelikās, ka viņš šodien savu vannas istabu esot tik traki nopludinājis. Tā nu devāmies pie manis apskatīt postažu. Pārspriedām kā un kas būs jādara, viņš uzņēmās finansējuma daļu un tiešām jutās vainīgs. Tā nu no problēmas aizrunājāmies par visādām lietām, piemēram, par viens otru un citiem niekiem. Uztaisīju tēju. Sēdējām manā virtuvītē pie galda un pļāpājām, malkodami mežrozīšu tēju. Takā bija jau gandrīz pusnakts viņš teica, ka viņam nu jādodas, jo agri jāceļas. Bija žēl savā ziņā viņu tik viegli laist vaļā, jo es jutos relaksējusies. Nedomāju ne par darbu, ne par pagātni, ne par to kā tagad izskatos (jutos brīvi), ne par tagadnes spokiem, ne par sabojātajiem grieztiem vai netīro veļu, kas sakrājusies gaida un jau lūdz tīrību nevis brīvību. Piegājuši pie durvīm vēl pēdējie vārdi un pēdējie precizējumi, kad tiksimies un bīdīsim tālāk problēmas risināšanu, atvēru kaimiņam durvis un laidu ārā, kad pie durvīm stāvēja Mareks. Ar atkal jau apjukušu vai drīzāk pētošu skatienu. Kas tie par brīnumiem? Līdz Ziemassvētku laikam taču vēl tālu!

Patīk 3