Kā redzam, ateistu uzbrukumus reliģijai kristīgā doma sekmīgi atvaira gan filozofiskajā, dabaszinātniskajā un filozofiskajā plaknē. To saprot arī paši ateisti, tāpēc viņi cīņā pret reliģiju cenšas papildus izmantot psiholoģiskos faktorus. Ar to arī izskaidrojams tas, ka ateistu argumentiem trūkst tā mierīgā, lietišķā stila, kāds raksturīgs, piemēram, zinātnisku faktu izklāstam. Parasti ateistiskiem rakstiem piemīt bravūrība, kategorisks tonis un skaļas frāzes. Ar to vini cer psiholoģiski iespaidot cilvēkus, kā arī aizsegt savu argumentu vājākās vietas.

Kādi tad ir psiholoģiskie paņēmieni, ko ateisti izmanto cīņā pret reliģiju?

1) Viens no visbiežāk lietotajiem ateistu paņēmieniem ir uzstāties pret reliģiju zinātnes vārdā. Tas ir tīri psiholoģisks iespaidošanas paņēmiens, jo īstenībā neviena zinātnes nozare pati par sevi nav ateistiska. Kā redzam, zinātnes dati drīzāk noder Dieva esamības pierādīšanai nekā noliegšanai. Taču ateisti savus uzskatus identificē ar zinātni, it kā ateisms un zinātne būtu viens un pats. Kad ateisti saka, ka "reliģiskā ticība un zinātnes atzinumi ir savstarpēji izslēdzošies pretstati" (Zinātniskais ateisms, 130.lpp.), tas nozīmē, ka vārda ateisms vietā viņi tīšuprāt lieto vārdu zinātne, lai viņu apgalvojums būtu iespaidīgāks.

Lai šāda argumentācija nemaldinātu ticīgos, ir jāatceras, ka ateisms nav zinātne, bet gan pasaules uzskats. Tas ir pavisam kas cits. Zinātne balstās uz faktiem, bet ateisms - uz nepierādītiem pieņēmumiem. Zinātne ir kopīga visiem, bet ateisms ir tikai to ļaužu uzskats, kuriem nepatīk dievs. Tātad ateismu identificēt ar zinātni ir apsurds. Neticīgie ļaudis veltīgi uzsver, ka ateisms esot zinātniski pamatots, kas tas esot "īstenības zinātniskās izziņas nepieciešamās sekas" (Zinātniskais ateisms, 100.lpp.). Apskatot ateisma pamattēzes, redzam, ka tās satur pretrunas un nepamatotus pieņēmumus, tāpēc ateistu atsaukšanās uz zinātni ir tikai psihploģisks propagandas paņēmiens. Ticīgie zinātnē nav vājāki par ateistiem. Arī astronauti, kas sasniedza mēnesi, bija nevis ateisti, bet gan ticīgie. Jau fakts vien, ka starp lieliem zinātniekiem ir dziļi ticīgi cilvēki, apgāž ateistu apgalvojumu, it kā ticības un zinātnes atzinumi būtu savstarpēji izslēdzošies pretstati.

2) Ateistu bieži lietots psiholoģiskās iespaidošanas paņēmiens ir arī reliģijas izsludināšana par antizinātnisku parādību. Kādā veidā? Ticības mācībai ateisti vispirms piekarina dažas novecojušas dabaszinātniskas vai filozofiskas atziņas, vai arī pilnīgi aplamas lietas, kuras pēc tam paši apkaro kā antizinātniskas. Sak, redziet, kāda tumsonība!

Dievu ateisti apkaro kā kādu materiālai pasaulei piederošu būtni. Pret šādu materiālo "dievu" viņi tad pielieto jebkurus dabaszinātnes ieročus. Izšāvuši kārtējo zalvi, viņi uzvaroši paņo, ka "visu bezgalīgo dabas lauku ir iekarojusi zinātne un radītājam tur vairs nav vietas" (Zinātniskais ateisms, 138.lpp.).

Šādu batāliju tukšība ir acīmredzama, un ar Dieva esamības jautājumu tām vispār nav sakara. Ateistu iedomātais elks, ko viņi tik cītīgi apkaro, ticīgos neieinteresētu, taču saceltais troksnis var maldināt nezinātājus, tāpēc ticīgajiem ir jāatgādina lietas būtība, proti, ka uz Dievu nevar attiecināt nekādus materiālās pasaules likumus, jo Dievs ir būtīgi citas pasuales būtne. Tāpēc ateistu saceltajai kņadai nav jēgas. Tā ir pseidoargumentācija, jo īstenībā zinātnes dati ir neitrāli un noder drīzāk ticības aizstāvēšanai nekā tās noliegšanai.

3) Pēc domām Dievs un mūžīgā esot tikai ilūzija - tāds ir viņu propagandētais uzskats. Religija esot "tautas opijs" Tā dodot tikai iluzioru kompensāciju cilvēcei, kura sava vājuma dēļ "vēl nav spējusi praktiski apgūt dabas un sociālos spēkus" (Zinātniskais ateisms, 25,lpp.).

Mēs jau esam norādījuši, ka reliģijai nav nekā kopēja ar sociālo netaisnību un ka ticīgie ne sliktāk par ateistiem apgūst "dabas un sosiālos spēkus". Kas attiecas uz ilūzijām, tad bez argumentācijas tas ir tukšš jēdziens. Ja tomēr ateistiem patīk runāt par ilūzijā, tad jāsaka, ka tieši Dieva noliegšana satur cilvēkiem bīstamāko ilūziju. "Ja viņš (t.i., Dievs) eksistē, tad es būšu paradīzē, bet jūs katlā," - tā šīs ilūzijas galu ateistiem bija notēlojis kāds no viņu oponentiem (154.lpp.).

4) Plaši lietots ateistu paņēmiens ir reliģijas diskreditācija, izmantojot tās darbinieku bijušās vai esošās kļūdas.

Tas ir primitīvs psiholoģiskās iespaidošanas paņēmiens, kas balstās uz divu dažādu jēdzienu sajaukšanu. Šajā gadījumā cilvēku kļūdas tiek tīšuprāt pieskaitītas reliģijai.

Ticīgajiem ir jāatceras, ka šāda tipa pārmetumi neskar Dieva esamību, ne arī kādu citu ticības patiesību, bet ir tikai par varbūtējām cilvēku kļūdām. Cilvēku kļūdīšanās pēc rodas kontrasts starp to, ko māca reliģija, un to, ko dara cilvēki. Šis kontrasts tikai saasina uzmanību reliģijas idejām un vēl vairāk izceļ to vērtību.

Tātad, redzot nebūšanas cilvēku dzīvē, aplami būtu zaimot Dievu un reliģiju, kā to dara ateisti. Ir jāapzinās, ka tieši attālināšanās no Dieva ir radījusi šīs nebūšanas, tāpēc nav jāvaino reliģija, bet gan jālabo reliģija.

Secinājumi:

1) Ievērojot to, ka vissvarīgākās ir cilvēku pestīšanas intereses, rodas vajadzība par katru cenu aizstāvēt savu ticību un kristīgo dzīvesveidu. Tāpēc ticīgajiem ir jāprot labi orientēties ticības pamatjautājumos, lai ar saprātīgu spriedumu palīdzību varētu atvairīt ateisma uzbrukumus reliģijai.

2) Jāatceras, ka ticība nebaidās no gudras galvas, bet ļoti baidās no samaitātas sirds. Tāpēc pastāvīgi ir jākopj sava iekšējā dzīve, ir, tā sakot, jāpanāk sirdsskaidrība, kad cilvēka prātu neaptumšo neviena no septiņām iekārēm, jo tīra sirdsapziņa ir vislabākais nosacījums pareizai prāta orientācijai.

3) Ticīgajiem jābūt optimistiem, jo viņu idejas nevar novecot un iznīkt. Tās cilvēka garīgās pilnības un nemirstības idejas, Dieva un tuvākmīlestības idejas.